Izlasot Imanta Ziedoņa darbu “Epifānijas”, mani saistīja autora pārdomas par laiku, kad ikdienas steigā reti pamanām sev blakus citus, kuriem arī ir savi prieki un bēdas, savi piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Skumji apzināties, ka cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvojam, ar kuriem kopā pavadām laiku un izklaidējamies, patiesībā pazīstam tikai ārēji. Ko gan mēs zinām par viņu domām, sāpēm vai pat bailēm? Kādas gan mums kā cilvēkiem tiesības sodīt vai kritizēt citu personu rīcību, bieži nezinot tās motīvus? Cilvēki nevēlas iedziļināties lietu būtībā, nevēlas piedomāt, izprast. Autors uzsver, ka tam nemaz nevajag daudz laika. Pavisam nedaudz pacietības un apdomas, lai viss kļūtu skaidrs, jo “tas tikai sākumā liekas tā nesaprotami (..) Ir tādas dienas, kad var redzēt šķietami nesakarīgu lietu sakarību”.
Rakstnieks aicina lasītājus lūkoties pasaulē ar sirdi – dvēseles acīm. Šeit tiek īpaši uzsvērts pārejas stāvokļu skaistums. Daudz ko autoram patīk rādīt tapšanā. Pārejas ceļā. Bieži mēs šo skaistumu nesaskatām. Mums ir tik daudz etalonu, pēc kuriem nosakām, kuras lietas ir labas un ļaunas, kuras daiļas vai neglītas. Bet Imants Ziedonis cenšas parādīt, ka pastāv arī citāds pasaules redzējums. Skaistumu var meklēt ne tikai krāsņos tērpos un greznos veikalu skatlogos, arī process var būt skaists. Varbūt šī eseja kādam var likties skaista, bet iespējams, ka skaisti var būt ne tikai uzrakstītie vārdi, bet arī veids, kādā tie rakstīti.
Ārkārtīgi būtiska loma Imanta Ziedoņa daiļradē ir laikam. Šo laikmetu raksturo steiga. Mēs neprotam apstāties, nespējam paskatīties apkārt, lai ieraudzītu, cik skaista patiesībā ir šī pasaule, cik skaista galu galā ir mūsu pašu zemīte. Cilvēki dzīvo nemitīgā laika trūkumā, tāpēc nereti pat nemana, ka nodarījuši viens otram pāri:
“Cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika. Reizēm man liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām.”
…