Kā jau katru vakaru, ejot gulēt, nodzēšu sārto gaismu un cenšos iemigt, bet ne vienmēr tas izdodas, jo galvā laužas daudz un dažādas domas. Bet nekad nesanāk nonāk līdz domu rezultātiem, jo sanāk iemigt. Un kad pienāk rīts, tad visas domas izgaist kā zvaigznes, kuras no rīta vairs nav saskatāmas.
Tomēr vislabākā vieta, kur var padomāt par dzīvi, dienas notikumiem ir kāda klusa vietiņa, piemēram, pie ezera vai raugoties ugunskurā. Brīžiem pat šķiet, ka liesmas ar mani sarunājas un tās ir tik interesantas.
Vasaras naktīs es citreiz izeju laukā un raugos naksnīgajās debesīs, kuras ir pilnas ar zvaigznēm. Un manas domas traucas pie notikušajām nelaimēm vai kāda brīnišķīga mirkļa, kurš ir noticis dienā. Un vienmēr liekas, ka es varēju tajā brīdī rīkoties savādāk. Vai arī citreiz ir tā, ka savās domās es esmu jau izdomājis ko teikšu, kā uzvedīšos, bet kad pienāk šis mirklis kad ir jāsaka savas domas, tad viss sanāk otrādāk, es pasaku pavisam kaut ko citu. Cik tas ir dīvaini, bet varbūt tas ir likteņa „pirksts”.…