Pedagoģiskā termina ’’Audzināšana’’ pārskats

Audzināšanas ir viens no senākiem un plašāk aptverošiem jēdzieniem, kura pamatideja un būtības sākotnējā izpratne nākusi no Senās Grieķijas (5.-4.gs. p.m.ē.) – burtiskā tulkojumā – audzināšana un izglītība. Ar audzināšanu saprata praktiskās dzīves formulas izveidi, kura sagatavoja ārpasaulei. Tajā laikā pieredzes nodošana(zvejošanas un medīšanas) no paaudzes paudzes radās no nepieciešamības izdzīvot (Špona, 2006; Abkadirova, 2016).

20. gadsimta pēdējā desmitgadē un 21. gadsimta sākumā L. Žukova, I. Jurgena, V. Zelmenis, kā arī pieci ’’Pedagoģiskā termina skaidrojošās vārdnīcas’’autori raksturo audzināšanu kā mūžīgu jeb nepārtrauktu, apzinīgu un mērķtiecīgu cilvēkdarbību procesu, kurā tiek no paaudzes paudzē parmantotas sociālās, sabiedriski vēsturiskās un kulturālās pieredzes, nodrošinot sekmīgu cilvēces personīgu, sociālo, fizisko, tikumisko, psiholoģisko un emocionālo attīstību. Tā radās līdz ar cilvēku rašanos un pastāvēs, kamēr vien pastāvēs pati cilvēce, Špona piebilst(Žukovs, 1997; Jurgena, 2002; Zelmenis, 2000, Skujiņa, u.c.,2000, Špona, 2004).
…