Lasot H. Ibsena darbu es Pēru Gintu vairāk saskatīju kā egoistu, nevis romantiķi. Manuprāt, romantiķe šajā darbā ir vairāk Solveiga, jo viņa gaida savu mīļoto visu mūžu mājās, lai gan mīļotais tikmēr priecājas plašajā pasaulē. Ļoti izteikti Pēra egoisms parādās tad, kad viņš jau ir kļuvis vecs un braucot atpakaļ uz dzimteni nogrimst kuģis, kā rezultātā viņš zaudē visus savus ietaupījumus un arī glābjot savu dzīvību, nonāvē pavāru. „.. pie laivas es tvēros reiz – uz jūras bij nelaime - , tvēros, cik spēju. Stāv rakstīts: katrs pats sev ir tuvākais. Un tāpēc es vienu pavāru – nogremdēju. ’’ Manuprāt, šī problēma ir aktuāla arī šodien. Ļoti daudzi cilvēki spēj pazudināt savus līdzcilvēkus tikai tādēļ, lai iegūtu sev kādu labumu- labāku atzīmi, vairāk uzmanības, arī popularitāti.…