Es pa pusei piekritīšu tam, ka mēs pilnībā pārvaldām savu prātu, jo dažreiz tajā iešaujas tādas idejas par kurām tu tikai varētu sapņot vai arī tu pat neinteresējies par tām lietām, kas ir iesaistītas šajā idejā. Mēs to viss labāk pārvaldām tad, kad mums uz kaut ko ir ļoti jākoncentrējas. Piemērām, mācībām vai citai lietai, kas piepilda prātu ar lietam, kas tikai jums ir vajadzīgas noteiktajā momentā.
Prāts ir kā lēnas darbības bumba, viens nepareizs solis un tu ieslēgsi pašiznīcināšos režīmu, kas lēnām tevi iekšēji iznīcinās. Tas ir biedējoši zināt, ka tevī ir tāda lieta, kas tevi var iznīcināt. …