Ievads
Viduslaiku pilsētas iedzīvotāju vidū pastāvēja lielas atšķirības. Dažāda bija to izcelšanās un ieņemamais amats, mantiskais stāvoklis un nodarbošanās. Vadoties no šīm pazīmēm, pilsētniekus var iedalīt vairākās kārtās.
Patricāts – nedaudzas dižciltīgās un bagātākās lieltirgotāju ģimenes veidoja pilsētas augšslāni jeb patricinātu. Tā pārstāvji sevi pēc romiešu parauga sauca par patriciešiem, kuri veidoja pilsētu pašpārvaldi rāti, kas aizstāvēja pilsoņu intereses attiecībās ar senjoru. Patriciešu ģimeņu rokās bija visi labākie pilsētas amati. No viņu vidus nāca pilsētas galvenās amatpersonas – birģermeistari un rātskungi. Patriciešiem bija noteicoša loma pilsētas politikā, un viņi dzīvoja aristokrātiem līdzīgu dzīvi. Viņiem piederēja zeme un vareni mūra nami, noliktavas un kuģi. Tikai šo ģimeņu pārstāvji drīkstēja tērpties kažokādās un zīdā un nēsāt dārgas rotaslietas.
Vidusslānis – skaitliski krietni lielāks bija pilsētnieku vidusslānis. To veidoja amatnieku meistari un pārējie tirgotāji, kas atšķirībā no lieltirgotājiem nodarbojās galvenokārt ar preču pārdošanu mazākos apmēros. Viņiem piederēja nelielas mūra vai koka ēkas ar vienkāršu dzīvokli augšstāvā un saimniecības telpām, tirgotavu vai darbnīcu apakšstāvā. Nereti šie īpašumi bija pirkti uz parāda, kurus atpelnot pagāja viss mūžs. Tomēr viņu vidū bija arī cilvēki, kas iedzīvojās turībā un mantā. Vidusslānis nebija apmierināts ar savu stāvokli pilsētā, jo patriciāts bija to atstūmis no varas. Bija pilsētas, kur šī neapmierinātība pārauga nemieros. Tādēļ dažviet patricieši bija spiesti piekāpties un iekļaut rātes sastāvā arī vidusslāņa tirgotāju un amatnieku pārstāvjus.
Apakšslānis – pie pilsētnieku apakšslāņa jāpieskaita meistaru palīgi – zeļļi un mācekļi, kā arī kalpi un kalpones, ormaņi, laivinieki, krāvēji un dažādi palīgstrādnieki. Parasti šo cilvēku ienākumi bija tik mazi, ka viņi varēja atļauties noīrēt tikai nelielu būcenīti vai arī bija spiesti dzīvot uz sava darba devēja mājā un pārtikt no viņa labvēlības.
Atstumtie - pilsētā dzīvoja arī daudz tādu cilvēku, kas netika uzskatīti par pilntiesīgiem vai pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Pie šādiem atstumtajiem piederēja ebreji, kas tika vajāti jūdu ticības dēļ. Ebreji nodarbojās lielākoties ar augļošanu un finansu operācijām, tādēļ daudziem no viņiem naudas netrūka. Tomēr ēbrejiem bija aizliegts pirkt zemi, tādēļ viņi bija spiesti dzīvot īpašos viņiem ierādītos pilsētas kvartālos – geto. No sabiedrības izstumti skaitījās arī tie, kas darīja netīrus vai nicinātus darbus - kaprači, atkrituma vācēji, pirtnieki, bendes u.c. Pārējie pilsētnieki centās no viņiem izvairīties.
…
