Pirmā pasaules kara tiešais cēlonis bija atentāts pret Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu. Erchercogam tuvākajā laikā bija jāsēžas Austroungārijas tronī. Atentāts pret troņmantnieku, kurš notika Bosnijas galvaspilsētā Sarajevā, tika tulkots kā atentāts pret visu impēriju. Austrieši atskārta, ka atentāts noticis ar Serbijas valdības ziņu. 23. jūlijā Austrijas valdība Serbijai iesniedza ultimātu ar 11 prasībām, tostarp lika serbiem vērst represijas pret vietējo, Austrijai naidīgo presi, likvidēt slepenās patriotiskās biedrības, izraidīt no valdības un armijas visas personas, kas izvērš pret Austriju propagandu, un sadarboties ar Austrijas ierēdņiem cīņā pret Hābsburgu impērijai kaitnieciskiem spēkiem. Austriešu nevēlēšanās samierināties ar serbu atbildi radīja nepieredzētu saspīlējumu Eiropas politikā. Vācijas nostāja briestošās krīzes apstākļos likās pagalam neskaidra. 1914. gada 28. jūlijā Austrija pieteica Serbijai karu. 24. jūlijā Krievijas valdība bija paziņojusi, ka izsludinās daļēju mobilizāciju, ja Austrija vērsīs pret Serbiju jebkādu militāro darbību. Vilhelma II valdība uz Sanktpēterburgu nosūtīja ultimātu ar prasību 12 stundu laikā mobilizāciju pārtraukt. 3. augustā Vācija Francijai pieteica karu. 1914. gada 4. augustā Britānija uz Berlīni nosūtīja ultimātu ar prasību respektēt Beļģijas neitralitāti un līdz pusnaktij sniegt apmierinošu atbildi. Kad pulkstenis bija 12, Britānija un Vācija atradās kara pretējās nometnēs. Neitralitāti Itālija saglabāja līdz 1915. gada maijam, kad pēdīgi tomēr iesaistījās karā, nostājoties Trejsavienības pusē.
Liela daļa ekspertu prognozēja, ka Pirmais pasaules karš beigsies ļoti ātri, un smagi vīlās. Atklāta darbība Rietumu frontē drīz vien iemantoja visnotaļ ierobežotu raksturu – frontes līnija stiepās no Šveices pāri Francijai un līdz Ziemeļjūrai, un četrus garus gadus kaujas risinājās ierakumos.
…
