Laikā, kad globālā tīmekļa attīstība arvien straujākiem tempiem tiecas sasniegt pilnību un internetā ir atrodams gandrīz viss nepieciešamais, sākot no ēdienu receptēm un beidzot ar valstiska mēroga noslēpumiem, vēja spārniem attīstās arī no tā izrietošās negatīvās tendences. Viena no tādām ir literāro zādzību pastrādāšana jeb plaģiātisms – cita autora darba vai tā daļas (literāra, zinātniska darba, izgudrojuma u.tml.) uzdošana par savu.1
Jautājumi, kas skar ar plaģiātismu saistītus noziegumus, Latvijas likumdošanā smalki atrunāti Autortiesību likumā, kas stājies spēkā 2000.gada maijā, bet pēdējie grozījumi tajā izdarīti pērnā gada decembrī.
Plaģiātismu vairākumā gadījumu veicina nepārvarama tieksme ekonomēt laika un ieguldītā darba resursus jeb, vienkāršāk sakot – slinkums, kas patiesībā ir arī daudzu ģeniālu izgudrojumu pamatā. Citkārt plaģiātismu iespējams veicināt arī neapzināti, piemēram, rakstot par kādu tēmu, kas jau neskaitāmas reizes ir iztirzāta no visdažādākajiem aspektiem. Tādos gadījumos autors reizēm pat nevar iedomāties, ka viņa it kā oriģinālās idejas iepriekš radušās jau citiem.
Visvairāk ar šādu neoficiāli iedalītu jēdzienu kā neapzinātais jeb netīšais plaģiātisms sabiedrība dienu no dienas saskaras, klausoties radio vai skatoties televīzijas pārraides.
Ziņu raidījumos bieži ar vieniem un tiem pašiem vai ļoti līdzīgiem vārdiem korespondenti pasniedz aktuālākos notikumus. Tam par iemeslu varētu būt fakts, ka žurnālistu darba specifika liek viņiem pašiem ielūkoties arī daudzos citos medijos un gala rezultātā, neapzināti ietekmējoties no tur izlasītā, top sižets, kur atrodams pa teikumam no visiem medijiem, kas šajā dienā par attiecīgo notikumu ir rakstījuši.…
