Dzeja ir māksla, kurā dzīve, jūtas un domas tiek tēlotas ar valodas palīdzību. Tas, cik veiksmīgi dzejnieks izvēlēsies stila elementus, noteiks, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs būs viņa dzejolis. Man gan pašai mīlas lirika nav īpaši tuva, daudzi man varbūt nepiekritīs, tomēr man tā liekas pārsātināta ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un dažkārt atgādina Austrumu paklāju, kur no vienas vietas blīvējas daudzkrāsaini, koši raksti. Rezultātā, uzmanība tiek pievērsta šiem skaļajiem salīdzinājumiem un nevis pašām jūtām. Kvantitāte reti kad ir savienojama ar kvalitāti. Šajā ziņā man varbūt pieņemamākas būtu japāņu haikas vai budisma sacerējumi, kur spilgta doma izteikta īsi, bet spilgtos un trāpīgi izvēlētos vārdos.
Poētiskajā stilā ļoti plaši tiek izmantoti visdažādākie stilistiskās izteiksmes līdzekļi. Tie atrodami visos valodas līmeņos – gan fonētikas, morfoloģijas, gan leksikas un sintakses līmenī, un to izvēle ir atkarīga no katra autora individuālās gaumes. Dažreiz var sajūsmināties, cik veiksmīgi dažos vārdos atklāta vissarežģītāko jūtu būtība, tomēr biežāk rodas iespaids, ka autors lasītāju vienkārši cenšas apžilbināt ar savu prasmi izdomāt arvien jaunus salīdzinājumus, epitetus un metaforas, kuras, diemžēl, ne vienmēr var nosaukt par neparastām.…