Polijas - Vācijas attiecības no 1919. līdz 1939.gadam, galvenās tendences

Vispārējs situācijas raksturojums.
Mans apskatāmais laika periods ir 1919 – 1939. gads – starpkaru periods. Abas valstis, kā Polija, tā Vācija šajā laika posmā bija nonākušas sarežģītā situācijā. Karš bija tikko beidzies ar Vācijas zaudējumu, un tagad galvenais uzdevums bija nodrošināt mieru Eiropā, un kā „galvenais līdzeklis” tam bija Versaļas miers.
Uz doto brīdi atjaunotā Polija no vienas puses bija ieguvēja – tai pie tās teritorijas klāt bija nācis koridors caur Pomerāniju uz Baltijas jūru un bagātais, rūpnieciskais Silēzijas rajons, bet Danciga, kas bija īsti vāciska pilsēta, tagad ieguva brīvpilsētas statusu Tautu Savienības pārraudzībā. Polija vēl pieprasīja, lai tā tiktu uztverta par piekto Eiropas lielvalsti.
Patiesība bija tāda, ka Polija bija nonākusi neapskaužamā stāvoklī – tai bija lielas ārpolitiskas pretenzijas (atgūt visas teritorijas, kuras vecā karaliste bija zaudējusi(Pilsudska doma)), bet iekšpolitikā tā bija nestabila, tās valdībā bija lielas nesaskaņas. Jau pati poļu nācija bija sašķelta: rietumu poļi bija sasnieguši augstu ekonomiskās attīstības līmeni, kas balstījās uz lauksaimniecības un tās pārstrādes rūpniecības un smagās un kalnrūpniecības, bet dienvidu un austrumu rajonos zemniecība bija samērā primitīva. Nesaskaņas bija pašu partiju vidū, piemēram, ja labējās un centra partijas uzskatīja, ka galvenais drauds ir Vācija, tās ekspansijas draudi austrumu virzienā, tad kreisie spēki un Pilsudska kustība, kuru daļēji atbalstīja arī nacionālās minoritātes bija pārliecināti, ka galvenais ārpolitiskais ienaidnieks ir Krievija. Tomēr patiesība bija vēl nelabvēlīgāka Polijai, jo kā Vācija, tā Krievija abas bija nesamierināmas Polijas ienaidnieces, bet pati Polija, vismaz pirmajos neatkarības gados, pārāk vieglprātīgi raudzījās uz šādu situāciju, jo uzskatīja, ka karš un revolūcija ir pilnīgi novājinājuši Krieviju. Polija iesaistās arī strīdā par Viļņu ar Lietuvu.
…