16. gs beigās radās jauns politiskais termins- valsts cēlonis vai vajadzība. Daudzi to tulkoja pēc saviem ieskatiem. Pirmie darbi šajā laukā bija Džovanni dela Kasas un Džovanni Botero darbi. Galvenokārt tika runāts par labajiem un slaiktajiem valsts cēloņiem un vajadzībām. Valdīja uzskats, ka valsts ir ‘’slimais loceklis’’, tās vadoņiem jābūt ārstiem, kuri to atveseļo. Arī Makjavelli darbus varētu pielīdzināt šai kategorijai, tomēr tie tika daudz kritizēti, galvenokārt attiecībā uz reliģisko sfēru. Viens no šā laika ‘’valsts cēloņa radītājiem ‘’ bija Tacits, kurš vilka paralēles starp Romas impēriju un moderno Eiropu. Viņam bija daudz sekotāju, tāpat arī kritizētāju. Stoiķu viedoklis balstījās vairāk uz politiskajām ilūzijām, tas bija līdzīgs seno stoiķu viedoklim. Stoiķi ticēja dabas likumiem un nosodīja monarhijas kā nedabīgas. Šarona un Montēna darbos bija vērojama ekonomiska pieskaņa kā valsts un likumu pielīdzināšana kredītam. Tacitisms piedāvāja variantu- valdnieku kā problēmu risinātāju līgumu veidā; Stoiķi- privātu un brīvu pilsoņu existenci; skeptiķi bija pret lielu valdības reakciju uz politiskajiem konfliktiem.
Tomass Peins bija filozofs, kurš runāja par Dieva un reliģijas ietekmi uz cilvēkiem. Viņš neiebilda pret Dievu, tomēr baidījās no netikumiskas tās attīstības. Viņš uzstājās pret to, ka zinātne nereti tika nosaukta par kalpošanu velnam. Peinss domāja, ka Dieva vārda sludināšana ir nekonsekventa. Tas saistīts ar valodas, vārda mainīgumu . Cilvēki nedrīkst tikt krāpti ar Dieva vārdu, viņam ir jātic Dievam, kas ļauj nenonākt dzīvnieku ļaunumā. Tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli, tas, kurš apgalvo pretējo ir vergs pats sev .
Šajā laikā sākās aktīva miera sludināšana.
…
