Politiskā zinātne ir viens no sociālo zinātņu atzarojumiem, kurai ir savas raksturojošas iezīmes, pēc kurām tā tiek definēta par zinātni, taču, svarīgi ir izvērtēt arī to procesu, kā tiek nonākts līdz šīm iezīmēm. Zinātne pēta empīrisko un tas ir kā viens no aspektiem, kas paleicina to, ka politiskā zinātne ir veidojusies vēsturisko precidentu ciešā mijiedarbībā. Gabriel A.Almond savā darbā uzsver, ka politikas zinātne ir aplūkjama divu tās attīstības posmu spektrā, respektīvi, Grieķu politiskā zinātne, kur sekoja politiskā progresa lēciens viduslaikos, Renesanses un apgaismības ietekmē, un, 20.gs. politikas zinātne, kuras fundamentāls raksturīgākās iezīmes caurvij institūciju klātbūtne kritēriji, pēc kuriem mēs tās nozīmi izvērtējam.
Par Grieķu politikas aizsācējiem senajā Grieķijā jāmin Socrat, Plato un Aristotle. Atēnās grieķi iedibināja pasaulē pirmo demokrātiju (tā laika izpratnē), kaut gan tiesības piedalīties valdībā bija tikai Atēnās dzimušajiem brīvajiem cilvēkiem. “Zelta laikmetā”, kad Grieķija sastāvēja no neatkarīgām pilsētām jeb pilsētvalstīm (polisēm), ar savu lielisko ostu Pirejā, Atēnas bija visnozīmīgākā pilsētvalsts, kura kļuva par Grieķijas civilizācijas un kultūras centru, kas piesaistīja sev daudzus slavenus rakstniekus un domātājus.
Plato (427-347 g.p.m.ē.). Viņš ir viens no ievērojamākajiem domātājiem ne tikai Senajā Grieķijā, bet visas pasaules vēstures pastāvēšanā. Socrat nāve Plato bija tā satrikusi, ka viņa pamatuzskati sāka mainīties, viņš nonāca pie secinājuma: ja šajā pasaulē nav vietas Socrat, tad tā ir ļauna, un jābūt citai, patiesi labai un skaistai, pasaulei. Līdz ar šiem jaunajiem uzskatiem, viņš liek saprast, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās. Darbā “Valsts” Plato, situācijā, kur ideju esamība nav savienojama ar priekštatiem par realitāti, tiek attēlota alegorija par alā ieslodzītiem gūstekņiem. Tikumu analīze Plato ir saistīta ar šī darba (“Valsts”), ideālas valsts projekta izstrādāšanu. Taisnīgums pēc viņa uzskatiem, ir ne tikai atsevišķa pilsoņa laimes priekšnosacījums, bet arī valsts vienotības garantija. Viņš uzsvēra, ka valsts pastāvēšanai ir nepieciešami trīs sabiedrības slāņi:
• amatnieki un zemkopji;
• kareivji jeb sargi;
• sabiedrības pārvaldītāji- filozofi.
Plato secināja, ka pastāv četras sliktas valsts politiskās sistēmas formas:
• timokrātija, kur valda varaskārie un godkārīgie;
• oligarhija, kur valda bagātākie;
• demokrātija, kur it kā valda brīvo pilsoņu vairākums, bet īstenībā nav nekādas kārtības;
• tirānija, kur visi brīvie pilsoņi ir pakļauti viena pavēlnieka patvaļai.
…
