“Nu, jā, kad mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, tad būs citi laiki!” pusmūža kundze mākslīgās kažokādas mētelī sacīja savai kaimiņienei trolejbusā, un abas pamāja ar galvu. Viena domāja, ka viss, kas ir kaut kur ārzemēs, ir mūsu “Sūnu ciema laimes lācis”, otra nemaz nezināja, ko teikt, un vieglāk, protams, bija vienkārši piekrist, sak, kāda viņai daļa, ko domāju es! Es taču tāpat neko tur nevaru mainīt. Kā būs, tā būs. - Cik naivs teiciens!
Tā jau ir – kā domā valsts, tā domājam arī mēs, latviešu tauta, kura gadiem ilgi ļāvusi ar sevi manipulēt. Pieradusi pie nebrīves gadiem, kad veselai “tautai” bija vienas smadzenes. Žēloties ir vieglāk nekā pašam kaut ko darīt. Un, ja arī uzņemas kaut ko padarīt, tad tikai instinktu vadīts, ar dūrēm, zobiem un nagiem, liekot nost prātu, lai arī tieši prāts ir līdzeklis, kā atrisināt visas mūsu problēmas. …