Pretrunīgi vērtēti Otrā pasaules kara notikumi Latvijas vēsturē

Atšķirība starp pārējām SS vienībām un leģionāriem bija liela. Pirmkārt, bija cits zvērests un mērķis: viņi nepiedalījās koncentrācijas nometņu vai geto apsardzē, viņi cīnījās vienīgi Austrumu frontē pret Sarkano armiju (leģionāri nekad nav cīnījušies pret Rietumu sabiedrotajiem). Otrkārt, latviešiem nebija tāda aprīkojuma, zīmotņu un ideoloģijas kā vāciešiem. Vācieši nekādā gadījumā nevēlējās latviešus pārvērst vai uzņemt kā patiesus Waffen-SS locekļus, jo viņi nebija ne vācieši, ne ārieši.
Taču kādēļ daļa latviešu sākumā tomēr brīvprātīgi iestājās leģionā un visi dedzīgi cīnījās frontē? Jo viņi cīnījās pret Staļinu, ne par Hitleru un cerēja, ka, palīdzējuši vāciešiem, vēlāk varētu tikt atalgoti ar Hitlera pateicību, labākajā gadījumā ar Latvijas brīvības atjaunošanu. Vēsturnieks J.Rislaki raksta, ka latvieši „no krieviem bijās, vāciešus nīda”. Būtībā leģionārus var salīdzināt ar latviešu strēlniekiem. Gan 1915., gan 1943. gadā latvieši cīnījās svešas varas pakļautībā par brīvību, bet tika nodoti. Kļūda bija tāda, ka leģionāri cīnījās, nesaņēmuši nekādus solījumu par iespējamo Latvijas neatkarību vai politisko autonomiju no Vācijas puses.
Pēc Otrā pasaules kara Nirnbergas Kara noziegumu tiesā no baltiešiem veidotās SS divīzijas tika attaisnotas apsūdzībās. Tāpat arī ASV izlūkdienestu izmeklēšanās latviešu leģionāri netika atzīti par vainīgiem.
Latviešu leģionāri bieži tiek arī apsūdzēti ebreju genocīdā, kaut arī leģiona vienības tika veidotas pēc holokausta notikumiem Latvijā. Mūsdienās jautājums, vai latviešu leģionāri bija varoņi, nacisti vai upuri, tiek apskatīts visā pasaulē ik gadu 16.martā, kad Latvijā cilvēki piemin leģionārus. No dažādām pasaules pusēm Latvija saņem nosodījumu par šādu piemiņas pasākumu rīkošanas atļaušanu.
…