Raiņa lugā „Uguns un Nakts” ir manāmi vairāki pretstati. Gan pašu varoņu starpā, gan varoņu iekšējā raksturā. Kā ļoti spilgtu pretstatu, piemēram, varētu minēt Laimdotu un Spīdolu. Viņas ir kā diena pret nakti, labais pret ļauno, kas ir manāms gan viņu izskatā, gan raksturā, gan darbos, ko viņas veic. Laimdota ir mīļa, saprotoša, gaišu sirdi. „Bez krāsas gludi linu mati – Bez krāsas ūdenszilganas acis.” Turpretī Spīdola ir ļoti auksta, savtīga. „Es kustos pati, Man klausa visi; jūs vāji bez manis.” Lugas gaitā pretstatus var manīt arī Lāčplēša raksturā, viņš īsti nezina, ko grib, svārstās no Laimdotas uz Spīdolu un galu galā vispār nesaprot, par ko īsti viņš cīnās. …