Roberts sapīcis paskatījās laukā caur noputējušo logu. Tur māmiņa un tētis izgāja uz lielā zemes ceļa un devās miesta virzienā.
- ‘’Redzi nu, Lidij,’’ Roberts īgni noburkšķēja, ‘’vajadzēja jau tev arī ar to kleitu iet un ārdīties siena šķūnī!’’
Lidija ar apsarkušām acīm uzlūkoja lielo brāli. Šorīt visai ģimenei bija paredzēts doties uz Pētersvētku tirdziņu – bija pati jūnija nogale. Taču mazā pinkšķe savā izejamā kleitā paspēja izvandīties pa šķūņa augšu un saplēst to. Sodu, kā jau vienmēr, izcieta abi - ne Roberts, ne Lidija netika līdzi vecākiem. Roberts vēlreiz īgni aplūkoja Lidiju. Tagad visu dienu atkal jāsēž un jāgarlaikojas, kamēr mamma un tētis ir miestā. Roberts notrausās no palodzes un, pavisam sapīcis, piegāja pie ūdens spaiņa padzerties ar kausiņu.
- ‘’Robert, ko mēs tagad darīsim?’’ Lidija, burzīdama saplēsto kleitu, raudulīgi noprasīja.
Brālis paskatījās uz sīko, noraudāto sejiņu. Nebija jau nemaz tik traka tā sušķe, tikai būtu jel kaut jel reizi sīkaļa uzvedusies kā nākas! Labi, diena jau tā ir sabojāta, jāizdomā, ko varētu padarīt, lai tā neliktos tik gara. Parasti šādās situācijās bērni devās pļavās lasīt zāļu tējas, vai trenkāt vistas, bet šoreiz mierinājumam vajadzēja ko iedvesmojošāku.…