Raiņa lugā "Spēlēju, dancoju" nepastāv brīvā dāvana

Šis pārmetus noskaņo pūli pret Totu, aizmirstot tā sākotnējos nodomus izglābt jauno sievieti, Ļaudis: „Atdod dzīvu! - atdod dzīvu!” Situācijai attīstoties var aptvert Zemgas esošo un pieaugošo autoritāti un ietekmi sabiedrībā, pūlis labprātīgi un bez jebkādas mazākās šaubu ēnas pieņem viņa viedokli, noskatoties uz Tota mokām un pieaugošo bezcerību apvainojot tā sadarbību ar tumšajiem spēkiem un maģijas pielietošanu, Zemgus sacīja: „Bur nu vājiem velnu vārdus, zem' un sauli nolādējis! Lād', līdz kūpēs tev pa rīkli!” Var secināt, ka Tota rīcība ietekmēja ne tikai viņa paša sabiedrisko dzīvi, bet arī Leldes dzīvi, to attieksmi un emocionālo uztveri, kā arī nevēlēšanos turpināt kontaktu ar Spēlmani, kas atspoguļojas cilvēku bailēs no nāves un elles, kā arī mirušo atdzīvināšanu. Leldes vainas apziņa un pasaules uztvere pēc pabūšanas ellē ir mainījusies, vērtību sistēma ir ieguvusi citādu izskatu un parāds ir vienīgais izmērāmais lielums kādu tā spēj just.
Ikviena cilvēka nāve ir negaidīts negatīvu emociju pildīts pārdzīvojums un šajā situācijā visneracionālākā, taču kvēlakā vēlme ir atgriezt mirušo cilvēku dzīvē. Rainis lugā iezīmē Tota rīcību un tālākās sekas - cilvēka dzīvība ir atgūstama arī pēc nāves un par glābšanu ir piemērojams atalgojums, gan materiāls, gan emocionāls, taču nevienam netiek izpausts, ka šis cēlais pakalpojums ir bīstams. Leldes dzīvības atgūšana un ļauno spēku pievarēšana ir cēla, turpmakās vainas apziņa un parāds palielina dzīvības kā bartera objekta nozīmi, tadējādi radot negatīvu ietekmi tālākajā dzīvē. Uzskatu, ka būtu nepieciešams apskatīt un analizēt Tota un Zemgas slēptos psiholoģiskos nodomus, kuri varēja citādi ietekmēt negaidīto Leldes nāves gadījumu.
…