Es šim apgalvojumam, ka ceļš iet caur pasauli uz debesīm, piekrītu daļēji. Tam, ka mūsu zemes dzīve ir tikai starpposms starp kaut ko mums neizprotamu – dzīvi ārpus ķermeņa, es varētu piekrist, bet tam, ka visi cilvēki pēc nāves nonāk debesīs, tomēr negribētu. Vispārpieņemtais uzskats, ka cilvēki, kuri dzīves laikā darījuši labus darbus, nonāk debesīs, bet tie, kuri ļaunus - nonāk ellē, man šķiet taisnīgāks, kaut varbūt necilvēcīgāks. Cilvēkam ir jābūt ļoti spēcīgai, labestīgai un visam ļaunajam pāri stāvošai personībai, lai uzskatītu, ka varmākas, slepkavas un citādi morāli pagrimušas personas pēc dzīves uz zemes arī nonāk debesīs, tātad nesaņem sodu par savu rīcību. Tieši tāpat kā R.Blaumanis es uzskatu, ka katram uz šīs zemes ir savs uzdevums. Visiem cilvēkiem pēc nāves nonākt debesīs nebūtu taisnīgi, jo citi ticot Dievam un cenšoties apkārtējiem darīt labu ir vairāk pelnījuši nonākt vietā, kur viņiem nekas netrūktu, nekā tie, kuri apkārtējiem dara sliktu un zaimo Dieva vārdu. Rakstnieks nekad nezaimoja Dieva vārdu un, manuprāt, savu uzdevumu šajā pasaulē izpildīja godam.
…