Kas īsti ir laime? Vai tā ir bagātība, slava un pārticība? Vai varbūt tomēr -sapratne, pieticība un mīlestība? Protams, bagāts un pārticis var iegūt visu, ko vien sirds iekāro, bet vai par bagātību var nopirkt patiesu mīlestību, godīgumu un labsirdību? Nevar. Un tas ir tas, ko gudrais cilvēkos vērtē augstāk par visu pārējo, materiālo. Savukārt pieticīgais, kas daudz savā dzīve piedzīvojis, izprot citu cilvēku ciešanas, jūt patiesu mīlestību pret līdzcilvēkiem, pret visu apkārtējo, un ir laimīgs arī bez miljona kabatā.
Rūdolfs Blaumanis pats nebija bagāts, dzīvoja parastā ģimenē, kurā nācās daudz strādāt ģimenes labā, gan arī priekš paša izaugsmes. Viņš dzīvoja laimīgs ar to, kas viņam bija. Pēc manām domām, tādi cilvēki ir retums, jo mūsdienās visi cilvēki tiecās tikai pēc naudas, pēc labākiem dzīves apstākļiem. Es uzskatu, ka īsta laime ir tad, kad tu esi laimīgs, kad vari dzīvot pieticīgi, kad tu mīli un esi mīlēts, kad tev pietiek ar to, kas tev ir.
Blaumanis savos darbos uzsver to, ka darot savtīgas lietas un nedomājot par citiem, viss beigu beigās atmaksājas. Viņš savos darbos vienmēr uzsvēris to, ka nepienākas precēties savtīgu nolūku dēļ. Galvenā vienmēr ir bijusi mīlestība, nav svarīgi vai tu dzīvo pārticībā vai pieticībā, vai tā ir grezna pils vai zaru būda. Viss šis arī atspoguļojas R.Blaumaņa darbos, kā, piemēram, „Purva bridējā” - Kristīne neapprecēja bagāto Akmentiņu, bet izvēlējās mūžu pavadīt kopā ar Edgaru, zirgu puisi, lai gan viņiem bija jādzīvo nabadzībā.…