Solistu izpildījums – Nikija (Alise Prudāne) un Solors (Arturs Sokolovs) pirmajā cēlienā bija pārliecinošs, emocijām bagāts. Kustības - vieglas, plūstošas. Īpaši gribu izcelt solistu emocijas dueta laikā. Pat skatītāji 2. balkona pēdējā rindā varēja sajust, ka viņi mīl. Tāpat, ļoti pārliecinošu iespaidu atstāja Dižais bramins (Ringolds Žigis) – spēcīgi žesti, izteikta mīmika. Toties, visiem pārējiem nummuriem, tēliem kaut kas pietrūka. Faķīru mežonīgā skriešana ap uguni bija neveiksmīgs sākums, jo uzvedināja domas par alu laikmetu, nevis Indiju. Pie tam, visās kustībās prasījās lielāku sinhronitāti. Tieši tas pats runājot par bajadēru kopīgo deju – izteikti varēja redzēt labākās/centīgākās dejotājas, kuras kāju pacēla augstāk un noturēja ilgāk. Kopīgajos dejojumos tomēr prasītos izlīdzināt spējas, nevis iziet uz sacensību (vismaz tādu iespaidu atstāja). Pirmā cēliena otrā aina nepārliecināja. Daugmanta (radža) (Normunds Zariņš) pastaigājās pa skatuvi, bet Gamzati (Elza Leimane-Martinova) dejoja tehniski, taču emocionāli bija auksta kā ledus visas izrādes laikā. Ļoti gaidīju mirkli, kas iestudējuma saturā aprakstīts kā ‘Gamzati apbūra Soloru’, taču šo tēlu starpā jutās distance, kas turpinājās visu iestudējumu. Ja nebūtu izlasījusi saturu, tad domātu, ka kāzas ar radžas meitu Soloram ir tikai uzspiestas.
Otrajā cēlienā visuzteicamākās likās Gamzati pirutes – tiešām perfekti nogrieza visas. Manu (meitene ar krūzi) (Nataļja Lipska) emocijas – dejotājai piemita īpaša harizma. Viss pārējo atkal jākritizē. …