Nodevējam pakaroties, kamera koncentrēta tikai uz tuvplānu un dejotājs tikai pastiepjas, bet tādejādi rada pakāršanās brīdi. Taču pirms tam, cīņas aina veiksmīgi veidota divos plānos – aiz arkas – ārpusē un šai pus arkai – iekšpusē.
Kopumā varu teikt, ka Limons līdztekus dejai un kustībai veiksmīgi pratis izmantot dažādus izteiksmes līdzekļus – ķermeņa valoda, mīmiku, darbu ar priekšmetu un tuvplāniem, lai nodotu skatītājam savu iecerēto domu. Un es nebrīnos, ka 50-tajos gados tas viņam arī nepārspējami izdevās, taču mūsdienu skatītājs, tostarp arī es, ir prasīgāks un bez spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, krāsām un pilnskanīgas mūzikas, šis stāsts tika izstāstīts tikai daļēji – emocionāli neuzrunājot. Bet tas nenozīmē, ka es nesaprotu tos, kurus tas uzrunāja un ne par velti Limons tiek uzskatīts par meistaru.
…
