Jāsaka, ka autorei tas ir izdevies visnotaļ veiksmīgi un tas, savukārt, ir romāna kā vēstures avota trūkums - jo veiksmīgāk autors adaptējis tēlu, jo grūtāk atrast to smalko robežu starp vēsturisko patiesību un izdomājumu. Muktupāvelas darbs tik tiešām aizrauj, fakts, ka autore spēlējas ar tik interesantu personību, gribot negribot ievelk lasītāju Emīlijas Benjamiņas pasaulē un pat nerada vēlmi apšaubīt izlasīto vai meklēt notikumu nesakritības. Darbā apskatītais laika posms – no 1901.gada līdz Emīlijas nāves dienai izsūtījumā 1941.gadā – spožākais laiks Latvijas brīvvalsts vēsturē. Tomēr lasot neatstāj sajūta, ka viss ir pārāk labi saprotams – cilvēku tikumi, attiecību peripetijas un, protams, autores tiešā, brīžiem vulgārā valoda – tas viss pārāk atgādina pasauli, kurā dzīvojam šodien. Tikai krietnu laiciņu pēc grāmatas izlasīšanas es atskārtu, ka ne jau Emīlija Benjamiņa ir iekāpusi mūsu laika griežos, bet gan grāmatas autore savai varonei iedvesusi šādu dzīvību – tik organiski tas izdevies, ka vajadzēja laiku, lai šīs divas personības nošķirtu.…