Māris Bērziņš, “Svina garša” (Rīgā, 2015), proza, vēsturisks romāns, viens no Latvijas vēstures sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” darbiem.
2. Romāns ir par Torņkalna mālderzeļļa Matīsa Birkena pēdējiem trīs dzīves gadiem no 1939. gada līdz 1941. gadam, kura tēvs bija gājis bojā I pasaules karā, bet māte, bibliotekāre, no jauna apprecējusies ar baltvācieti. Kad 1939. gada rudenī sākās masveida baltvāciešu izceļošana, arī Matīsa ģimene varēja izceļot, taču nogaidīja kādu laiku. Bet, kad patēvs zaudēja darbu, viņš kopā ar sievu, Matīsa māti, izceļoja uz Vāciju, lai nepaliktu padomju varā, bet pats Matīss gan palika dzīvot atstātajā mājā un strādāt kopā ar Koļu, radinieku no mātes puses, remontējot dažādas telpas. Kad padomju vara sāka diktēt savus noteikumus, Koļa uz kādu laiku nozuda, atstājot Matīsu vienu, taču drīz vien viņš satika Rūdi, veco klasesbiedru, ar kuru kopā rīkoja ballītes savā mājā un kuram palīdzeja slēpt tajā laikā nelegālas preces, lai iegūtu naudu, tās pārdodot. Abi kopā arī redzēja, kā notika izsūtīšana 1941. gada jūnijā, un kādu nakti, savas ziņkārības dēļ, Matīss dabūja svina lodi mutē, zaudējot runasspēju un iegūstot svina garšu mutē līdz mūža galam. Kad Latvijā pie varas nāca nacisti un sākās ebreju masveida iznīcināšana, draugi nolēma palīdzēt, paslēpjot savā mājā ģimeni, cerot, ka spēs paglābt no nāves. Taču viņi kļūdījās - viņus pieķēra, un uzskatot Matīsu par ebreju, ievietoja viņu geto. Viņš nespēja pretoties, jo bija zaudējis valodu, turklāt vēl bija apgraizīts tāpat kā ebreji. Nonākot geto, viņš ārstējās slimnīcā, bet tad, nacistu dzīts, devās masveida ebreju gājienā pa Maskavas ielu uz Rumbulu, kur tika nošauti ebreji, arī viņš.
3. Darba tēma ir situācija...