Recenzija. Teātra izrāde "Septiņi Fausti"

Gētes filozofiskā traģēdija “Fausts” ir viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā. Gēte lugas sižetam izmantoja kādu 16. gadsimta leģendu par doktoru Faustu, kas, tiekdamies pēc zināšanām, pārdod savu dvēseli Mefistofelim un beigās iet bojā. Režisora debijas izrāde Nacionālā teātra jaunajā zālē saucas “Septiņi Fausti”. Izrādē tiek lietots gan Gētes filozofiskās traģēdijas teksts Raiņa un Bisenieka tulkojumā, gan pašu — aktieru un režisora — radītais. Izrādē spēlē septiņi aktieri un tā nav nejaušība, jo tās gaitā izpētes priekšplānā izvirzās konkrēta indivīda centienu, mērķu un sapņu nepiepildāmības ideja, nonākot pie atziņas, ka katrā no mums dzīvo Fausts. Izrāde „Septiņi Fausti” nav nejaušība, tas loģisks izrādes „Straumēni” turpinājums – cilvēka pētīšana. Straumēni ir apsolītās zemes, paradīzes izziņa, Fausts – elles izziņa. Jo kas gan ir paradīze, kas ir elle? Tās ir mūsu pašu iztēles augļi.