Izlasot šos stāstus par nomodu un sapņiem, vispirms pārņēma sajūta, ka esmu ieklīdusi pasaulē, ko sauc par aizgājušo laiku romanci. Neuztvēru cilvēcisko attiecību savstarpējo saistību ne laikā, ne telpā. Tāpat nesapratu, ka pavirši ieskicētie stāstu varoņus plosa tādas pašas kaislības, pārdzīvojumi, cerību sabrukums un jaunu iespēju pavēršanās, kā tas notiek ar cilvēkiem visos gadsimtos, visos laikos. Protams, domāju to laika posmu, kad cilvēks pasaulē jau nostiprinājies kā būtne, kas var izdzīvot citu dzīvo radību vidū tikai pielietojot saprātu un radošo garu. Pēcāk radās apjausma, ka Regīna Ezera ir rakstījusi par pagātni, tagadni un nākotni, kur cilvēku pārdzīvojumu gamma ir fons uz kura risinās visām paaudzēm svarīgi notikumi. Rakstniece nemēģina stāstu varoņus sagrupēt pēc to veiksmīgas vai ne visai padevušās dzīves, nemēģina dot vērtējuma tā vai cita literārā tēla rīcībai, ilgu vai sapņu pasaulē. Un visbeidzot uztvēru stāstu krājumu “Pie klusiem ūdeņiem” par ikdienu, kur sarežģītais sadzīvo ar vienkāršo un, kur pelēcīgos toņos iekrāsotie notikumi, darbības izkārtojums ir uztverami ikvienam lasītājam, bet vienlaikus arī prasa neuzbāzīgu smadzeņu darbu. Visi pieci stāsti – gan Ivetas, gan Zitas un Bellas, gan Mirdzas un Daces vēstījumi iekļaujas to daiļdarbu vidū, kas risinās noteiktā laika posmā (XX gadsimta 60. un 70. gadi), bet vienlaikus pazīstami un zināmi arī citos laika posmos. Tāpat šie stāstījumi ieslēgti konkrētā telpā, tomēr varoņu pārdzīvojumi tādā veidā var un varēja, un varēs izpausties ne tikai Latvijā. Kopumā man liekas, ka rakstniece skopi, pasausā, bet skaidrā izteiksmes veidā ir radījusi to cilvēku attiecību modeli, ko tiešām var saukt par kluso ūdeņu daudzveidību. Par varoņu garīgās pasaules atklāsmi Mūžības okeāna krastā. Par cilvēku attieksmi pret savu es un par apziņas un sirdsapziņas (zemapziņas un bezapziņas) sarežģīto cīņu Dieva iekoptā pasaulē, ko sauc par dvēseles tīrību jeb atklāsmi.
Stāsta krājuma Pie klusiem ūdeņiem kompozicionālais izkārtojums ir veidots kā gandrīz nobeigta aploce, kuras nobeiguma vietā ir pauze, kas tā vien liek domāt, ka šis literārais darbs iekļaujams robežšķirtnē starp jautājuma un izsaukuma zīmēm.…
