6. gadsimta sākums Eiropā raksturojās ar neierobežotu pāvesta baznīcas varu, kas izplatījās gan garīgajā, gan laicīgajā dzīvē. Kristieši bija aizmirsuši vajāšanas, kādas tiem nācās pārdzīvot Romas imperatoru laikā, un tagad jau paši pakļāva vajāšanām un mocībām citādi domājošos. Diezgan daudz ir par to rakstīts un arī es zinu, ka šie laiki bija nežēlīgi un tika dedzināti cilvēki uz sārta, spīdzināti pagrabos un raustīti gabalos. Un viņiem arī nebija kur glābties no Baznīcas dusmām. Lielākā daļa tagadējo Eiropas valstu atradās Svētās Romas impērijas sastāvā, visuvarenā pāvesta – Dieva vietnieka zemes virsū – pakļautībā. Valdnieki darīja visu pāvesta priekšā, tomēr 16. gadsimtā sākās neapmierinātība, ko izraisīja pāvesta un viņa un dažnedažādo mūku ordeņu pieaugošā kāre pēc naudas. Nodokļi, ko Eiropas sīkie monarhi maksāja Romai, pieauga gadu no gada, kamēr trūkums pašu zemēs kļuva aizvien lielāks. Vienkāršās tautas dzīves apstākļi bija nožēlojami un mira katrs otrs jaundzimušais, vidējais eiropieša mūža ilgums bija 40 gadi.
Bet diemžēl Baznīca nedarīja neko, lai atvieglotu cilvēku smago dzīvi. Garīdzniekiem pietika ar to, ka tika sludināts Dieva vārds, kaut arī latīņu valodā, ko vienkāršie cilvēki neprata. Un es domāju, ka viņiem nemaz nebija vēlmes arī iemācīties, jo viņiem bija tikai daži pienākumi, kas viniem kā kristiešiem bija jādara, lai tiktu debesu valstībā pēc nāves bija jāveic labi un Baznīcas atzīti darbi- gavēņi, regulāri baznīcas apmeklējumi, grēku nožēlas, kristīgo relikviju godināšana, svētceļojumi un ziedojumi. Populāras kļuva grēku atlaides jeb indulgences – samaksājot zināmu naudas summu, ticīgais varēja saīsināt laiku, ko tam pēc nāves būtu jāpavada šķīstītavā. …
