Piezīmes, kas man šķita apgrūtina izrādes uztveršanu. Vispirms jau grūti nolasāma struktūra, nav nedz klasisko cēlienu, nedz īsti saprotams, kurā brīdī mainās ainas un reizēm aktiera tēlu maiņa. Kādā brīdī Fortinbrass pārtop Ģertrūdē ar stilizētu auduma parūku un uzklausa Hamleta pārmetumus, līdz sāk to ar koka nūju burtiski iekaustīt un dzenāt pa skatuvi, tad skatuves malā atkal novelk cepuri un maina balss toni norādot, ka Hamletam jāliek mierā māte. Visu izrādes laiku Fortinbrass Hamletu veikli tin ap pirkstu, taču nav skaidrs Hamleta bojāejas cēlonis un konkrēts brīdis, kurā Norvēģu kroņprincis gūst virsroku.
Atklāts man palika jautājums un pārdomas, vai Hamlets paredzēts būtībā kā cēls tēls ar augstiem ideāliem, vai vienkārši gļēvs un naivs cilvēks ar kuru tiek manipulēts, turklāt uz ārprāta robežas. Hamleta īpašības izrādes laikā nemainās, no sākuma līdz beigām K. Zvīgulis izspēlē vienu tēlu. Vienīgā nianse, ko novēroju, ka uz beigām Hamlets kļūst nedaudz mierīgāks, kas varbūt atspoguļo Hamleta pakļautību un padošanos Norvēģu kroņprincim.
…