Atteiksimies sev uzdot muļķīgo jautājumu, kurš uzpeld apziņā izlasot virsrakstu „Autora nāve”, neviens nemirst. Te netiek runāts par fizisku aiziešanu no eksistenciālās pasaules, kurā cilvēks uzturas savā, ne visai garās dzīves, laikā. Autori ir, ir bijuši, būs. Autori ir miruši, ir dzimuši, lai nomirtu, un turpinās šo tradīciju vēl ilgi. Bārts runā nevis tiešā ziņā saprotamu autora nāvi, bet gan par mūsu sapratnes par autoru, mūsu sapratnes par lasītāju, mūsu sapratnes par uzrakstītu tekstu – nāve ir pienākusi paradigmai, kā mēs skatāmies uz literatūras pasauli. Autors ir nomiris nevis tādēļ, ka ir kļuvis nevajadzīgs vai nenozīmīgs, ne nepieciešams, bet gan tādēļ, ka centrā ir nācis lasītājs.…