Romāna paveids – sadzīviski psiholoģiskais.
Romāna tematika.
Šis romāns vēsta par mirušās Eleonoras dzīvi, par viņas un Helēnas attiecībām, kā arī par to, kāda nozīme viņai bijusi citu cilvēku dzīvēs. Aizgājējas meitai ir jābūt kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem un ar viņu palīdzību viņa uzzina daudz vairāk par pašas māti nekā mātes dzīves laikā. Šis romāns ir par sapņiem, nojautām, atmiņām, dzīves grūtībām, „mūsdienu domas skrējieniem, klupieniem, lidojumiem.”
Tēli un sižets.
Romānā maz tēlu. Dzīves svinēšana notiek ap nelaiķi Eleonoru, kuras nāve liek sabraukt kopā 7 savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Vāķētāji kļūst par dzīves svinētājiem, atsaucot atmiņā un klāstot pārējiem bēriniekiem par Eleonoras nozīmi savā dzīvē. Eleonora – Helēnas māte, lai arī pati Helēna nekad vārdu „māte” (un Eleonora vārdu „meita”) nekad nelietoja. Romāns sākas ar to, ka Eleonora ir jau mirusi un viņas meitai ir jāgatavojas bērēm un mātes pēdējās vēlmes piepildīšanai – tikšanās ar septiņiem viņas dzīvē nozīmīgiem (bet Helēnai gluži svešiem) cilvēkiem. Un caur šiem cilvēkiem – dzīves svinētājiem – tad arī Helēna beidzot iepazīst, kāda īstenībā bijusi viņas māte. Eleonorai laiks, kurā viņa dzīvojusi, bija vienaldzīgs, un viņas vienīgā lasāmviela bijusi nezināmu autoru dzeja. Eleonora, aizbildinoties ar bērnam nepiemērotiem apstākļiem, bija atdevusi Helēnu gluži maziņu audzināšanā citiem cilvēkiem, tādēļ arī viņu abu attiecības bijušas tik vēsas un nenoteiktas. Romānā ir viena zīmīga atmiņu aina, kurā Eleonora “aizslēgusi” ciet savu sirdi. Un ar tādu sirdi viņa ir raudzījusies uz dzīvi un savu meitu Helēnu. Viņa visu uztvēra diezgan viegli, katru problēmu un laimi kā pašsaprotamu notikumu.…