Katram gadalaikam piemīt sava burvība.Rudenim tā ir miera un pussnaudas sajūta-šķiet,ka visa daba ir izlikusi visus spēkus un gatavojas ilgai gulēšanai.Vēl šur tur pavīd pa kādai vasaras stērbelei,kas vēl palikusi,bet biežāk ir pārpalikušas tikai atmiņas un atgādinājumi par to.
Es eju pa lauku celu,kura dublus un granti ir sasaistijis sals.Gaiss ir vēss un spirgts,ir drēgns.Ir pievakare,un apkārt ir tāda kā netverama migla.Ne īsti migla,ne lietus,bet dīvains to sajaukums,kas tā raksturīgs novembrim.Soli skrapst un atbalsojas uz sasalusā cela,un es nemanu nekadas dzivības apkārt.Saule noriet bez saulrieta krāsām,tikai pelēkas debesis kļūst tumšākas,it kā apraudātu kārtējo zemes gatavošanos miegam,kas ir tik ilgs...…