Ik gadu valsts plāno budžetu, novirzot finansējumu nozarēm, kurām tas ir visvairāk nepieciešams, tādējādi veicinot ekonomisko izaugsmi. Taču ne visos gadījumos sabiedriskais sektors vadās pēc iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām, tādējādi nodrošinot pakalpojumus vai pildot saistības, kas izriet no dažādiem starpvalstu līgumiem un pienākumiem – tāda ir kārtība. Piemēram, daļa budžeta tiek novirzīta militārām vajadzībām arī valstīs, kur nenotiek kara darbība vai nav karadarbības draudu vai arī cilvēkam ir jāmaksā dabas resursu nodoklis, lai arī indivīds netic globālajai sasilšanai un līdzvērtīgām lietām. Tādējādi maksājot nodokļus tiek “apmaksāti” tādi pakalpojumi, kuri nesniedz noteiktu labumu daļai no nodokļu maksātājiem, piemēram, subsidējot kādas konkrētas nozares. Dominējošā valsts finanšu pieeja nosaka, ka sadales nozares lielums izriet no preču tehniskajām un ekonomiskajām īpašībām un iedzīvotāju vēlmēm.
Mūsdienās vienkāršiem cilvēkiem ir lielākas iespējas ietekmēt sabiedriskā sektora ekonomiku, ņemot vērā neierobežotās informācijas iegūšanas iespējas, ko sniedz tīmeklis. …