Saderināšanās institūts

NOBEIGUMS
Noslēgumā jāsecina, ka būtībā visas senās Eiropas tautas pazina sekojošus laulību tiesību institūtus: saderināšanos, laulības noslēgšanu un tās šķiršanu. Baznīca šos paražu tiesību institūtus adaptēja, bet kanoniskās tiesības neatzina laulības šķiršanu, bet gan paredzēja, ka laulību par spēkā neesošu var atzīt no noslēgšanas brīža.
To, ka saderināšanās institūtam bija būtiska nozīme apliecina tas, ka XII gadsimt, laulības institūtu regulēja kanoniskās tiesības. Baznīca ieguva tiesības reglamentēt laulības tiesības, balstoties laulības kā svētā sakramenta traktējumā. Laulība tika uzskatīta par reliģisku aktu, un to varēja noslēgt tikai garīdznieks. Liecinieki netika prasīti. Graciāna dekrētā bija noteikts, ka laulība sastāv no trim posmiem:
1) saderināšanās;
2) laulības rituāls;
3) laulāto attiecību uzsākums.
Vidzemes un Kurzemes zemnieku likumi paredzēja, ka Ja pēc saderināšanās abas puses vēlas no laulības atteikties, tad tas viņām ir atļauts; tādā gadījumā saderinātiem jādod atpakaļ dāvanas, kuras tie viens no otra saņēmuši. Ja no laulības atteicas līgava un viņai uz to ir pietiekoši iemesli, tad viņa atdod līgavainim tā dotās dāvanas un saņem atpakaļ savas. Bet kad viņa atsakās tikai vieglprātības dēļ, tad viņai ne vien jāatdod atpakaļ no līgavaiņa saņemtās dāvanas, bet arī jāatstāj viņam tas, ko viņa tam devusi. Tas pats attiecas arī uz līgavaini, kad viņš atsauc saderināšanos. Zemnieku likumu laulību tiesību daļas izkārtojuma īpatnība bija tāda, ka laulības procedūra tika aplūkota pirms saderināšanās institūta.
Tam bija savs pamatojums, jo atteikšanās pēc laulībām pēc saderināšanās laikā dotā solījuma sākumā tika uztverta kā negoda izpausme, kaut arī ne līgavai, ne līgavainim par to sods nedraudēja.
…