Latvieši mīl lepoties ar savu pagātni, tautas garu un vērtībām. Lepojas ar „Dziesmu svētku” kopības sajūtu, „Līgo” ugunskuriem, tautastērpiem, dziesmām un vainagiem. Lepojas, skatoties no malas, atpazīstot, taču ne kopjot ikdienā. Reti kurš var apgalvot, ka „Jāņos” līdz pat saullēktam danco tautas mūzikas nevis „Latvijas Radio 2” pavadījumā, klausa ticējumiem un neaizmirst „apdziedāt” namamāti, ierodoties svešā sētā. Cik gan atbilstīga mūsu ikdienai ir šāda senču gudrība? Vai gan mēs esam cienīgi saukt par savu pamatu un turpināt to, ko nav ieaudzinājuši mūsu vecāki? Vai tradīcija ir dzīva, ja to atpazīstam vien no pierakstiem?
P.Pētersona lugā „Fēlikss un Felicita” ir attēlotas divu jauniešu kāzas, kas norit tradicionālā garā. Autors detalizēti atainojis to, cik sveša šāda kāzu uzbūve liekas mūsdienu cilvēkiem. Svinības norisinās pēc iepriekš izstrādāta libreta, dziesmas tiek dziedātas no lapiņām, dziedātāji dzied saraustīti, dziesmas vidū izsaka piezīmes un smejas, kautrējas no skarbajām rindām. …