Savdabīgais I.Ziedoņa epifānijās

I. Ziedoņa epifānijas izpauž dzejnieka spilgto, neparasto personību, jo šī žanra nosaukums, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘’atspīdums’’, specifika ļauj koncentrēti nelielās kompozīcijās atklāt neordināras personības uzskatus. Kā kopumā I. Ziedoņa epifāniju savdabīgu iezīmi gribētu minēt rezignētību, meditējošo pozu, kādu viņš ieņem pret pasauli, tomēr saasināti un niansēti analizējot savas emocijas.
Pirmkārt- īpatnējs viņam ir saasinātais lietu kults- spēja koncentrēties uz priekšmetiem, atklāt to nozīmīgumu, piešķirt tiem emocijas, parādīt, cik tie bieži svarīgi mūsu dzīvēs: ,,Es tevi mīlu lustra, bet es esmu parketa dēlītis grīdā, skujiņu rakstā, un man ir saminama dzīve, o, lustra, un piedod man manu mīlestību, lustra, jo nav jau nekur tādu grīdu, kas uzkāpj līdz griestiem, ne griestu, kas atnāk līdz grīdai, o, lustra.’’ Man šķita paradoksāls šis veids, kādā dzejdaris tuvinās, iemiesojas lietu pasaulē, tas parādās ‘’Priekšmetiem pielīp mušu īpašības’’: ‘’Dažreiz man liekas, priekšmeti visi kādreiz bijuši dzīvas būtnes, kas nomirušas no vientulības. ‘’ Šajos piemēros ir savāda intimitāte un draiskums; savdabība šīm dzejdara lirikām ir to rakstīšanas veids- tās veidotas tikai sev, nav nemaz citiem izprotamas: ‘’Čiekurella aug plūstošos šļūdoņos. Kā tā tur no kuģiem, tā tā tur no šļūdoņiem ir vienas sugas un savstarpēji apputekšņojas. Un piedzimst kaut kas pa vidam. Tie esam mēs- Čiekurellas bērni’’. Kas raksturīgs ne tikai šīm, bet rakstnieka epifānijām kopumā- aprauti teikumi, īpatnēji koncentrētas domas, it kā kaut ko neizpaužot. Bieži ir ļoti grūti rast zemtekstu, ja tas vispār ir, bet spilgti tas tomēr redzams ‘’Mums tūbiņu dzīve’’.
…