Edvarda, būdama sāpināta, nemēdza būt atklāta, viņa turpināja izturēties Glānam neizprotami līdz pat viņa aizbraukšanai. Kad Glāns aizbrauca, Edvarda iztēlojās, ka viņu tas neuztrauc, Glāns stāsta : “un stīvi skatos viņā. Un tai pašā brīdī viņa ir auksta, auksta un spītīga. Viss viņā bija pret mani, viņa saslejās.” Savukārt, Glāns Aizbraucot no Norvēģijas, bija atklāts un pateicās Edvardai : “Un paldies par katru dienu”. Edvarda un Glāns izrādās pretstati. Edvarda ir noslēpumaina un baidās atklāti pateikt patiesību par savām sajūtām, piemēram, viņa izraidīja Glānu uz virtuvi un tad cilvēkos izturējās pavisam citādi, Doktors stāsta Glānam :”Pēc acīm viņa izskatījās pilnīgi iemīlējusies, un viņa tieca skaļā balsī, ka viņa jūs apbrīnojot”. Glāns nespēj melot, pat zinādams, ka sāpinās Evu, viņš atklāja savas patiesās jūtas pret Edvardu. Viņš stāstīja: “Sodi mani šodien par to, ka esmu domājis vairāk par kādu citu nekā par tevi”
K. Hamsuns prata radīt izcilu redzes un sajūtu gleznu aprakstot dabu, minot visas nianses. Viņš ļāva lasītājam izjust dabu caur Glāna tēlu, kā arī sajust Pāna mītisko tuvumu. Glāna iekšējie konflikti un sajūtas vainagojās ar Pāna mītu. K. Hamsuns raksta par savādu mīlestību, tomēr liek lasītājam to piedzīvot, analizēt un izprast varoņu jūtas. Rom ānā Pāns sastopams kā mīlestības vismaigākās izpausmes, tā mīlestības ciešanas un mokas. Romāns liek domā par to, cik daudz noslēpumu var panest spēcīga mīlesība?
…