Protams, skaidru un viennozīmīgu abilžu uz šiem jautājumiem nav, jo savādāk taču tie mūs nenomocītu. Šie jautājumi savukārt noved pie jautājuma, kāpēc mēs tik dedzīgi vēlamies rast atbildes uz šiem jautājumiem? Vai atbildes uz šiem jautājumiem vispār ir rodamas? Vai tās ir konstantas vai tomēr individuālas? Šo jautājumu gūzmā ir iespējams viegli apjukt un domājot par tiem nonākt pie Sokrata atziņas: “Es zinu, ka nezinu neko”, kas lai arī sākotnēji, izdzirdot to pirmoreiz, var šķist absurda, tomēr ir dziļi patiesa. Uzzinot atbildi uz vienu jautājumu, rodas desmitiem citu, vēl sarežģītāku, jautājumu. Līdz ar to, mēs nokļūstam kā apburtā mežā, pa kuru maldoties, ceram gūt kaut dažas atbildes, taču rodot tās, nonākam jaunās jautājumu krustcelēs... Un, tad nu rodas viens galvenais jautājums – kā domājošs cilvēks var izkļūt no šī apburtā meža un nonākt līdz sevi apmierinošam stāvoklim? Kur meklēt šīs atbildes? Uz daļu no šiem jautājumiem varam mēģināt rast atbildes studējot mantojumu, par kuru pateicīgi varam būt filozofiem, daļu varam mēģināt rast pētot un analizējot paši sevi…