„Montāža saistās ar bezpāreju spēli – Vienas mainīgas sejas aizstāšana ar daudzveidīgi noskaņotu seju gammu – ar tipiem, kas vienmēr ir vairāk izteiksmīgi nekā pārāk pakļāvīgā profesionāla aktiera seja, kurai trūkst organiskas pretestības spējas.” Tādas nav „Streikā”, jo tur to aizstāj dažādu kolektīva grupu, dažādi stāvokļi, visi pārcieš vienu emociju. Citādāk ir „Bruņukuģī Potjomkinā”, kura balstās uz bezpārēju spēli. Katram kolektīvam ir savi laukumi, kurus šķir dažādas pauzes, uzņemšanas punkti, kāpņu pakāpieni, būves u.c. Eizenšteins sacīja, ka montāža ir sadursme ar to saprotot – arhitektoniskas pārejas, kas liek sastapties dažādiem cilvēkiem vai atšķirīgiem viena cilvēka stāvokļiem. Tā ir pāreja uz jaunām izjūtām, kuru rada divu blakus esošu objektu konflikts.
Eizenšteinam viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija veidot teorijas par savu praktisko darbību vai izveidot teoriju un pēc tam censties rast tai praktisku pielietojumu. Attēla ietekmes spēks pār prātu un emocijām, viņam likās tik lielas un padziļinātas izpētes cienīgs, ka viņš tai nodevās gandrīz visa mūža garumā. Pamatīgā aizraušanās ar montāžas jautājumiem izveidoja tādus terminus kā - metriskā, ritmiskā, tonālā, atrakciju, asociatīvā, paralēlā un intelektuālā montāža. Lielākoties katrā no savām filmām mākslinieks bija izmantojis vairākus paņēmienus, kuri bieži vien strauji mainīja viens otru vai pat pārklājās. Tādējādi arī nekustīgie priekšmeti ar montāžas palīdzību ieguva dzīvīgumu. Režisora darbību var raksturot kā nepārtrauktu eksperimentēšanu ar formām, idejām un nemitīgi tiekšanos pēc kaut kā jauna.
…
