Sidraba Šķidrauts

Normunda un Gunas attiecību dinamika bija nepārtraukti mainīga. Brīžiem to bija grūti izprast. Viņu paustās jūtas pēkšņi manījās, izzuda, atkal parādījās. Lugas sākumā Gunas teiktajā bija jūtama vientulība, ilgas pēc cilvēkiem, lai “aizbērtu savu plaisu”, kad sarunā ar savu draudzeni Dzirkstīti viņa sacīja: “Es esmu vientuļa kā gana dziesma, Kas sēri šurpu skan iz ielejas. Ak, stāsti man par cilvēkiem, ak, stāsti!” Taču, kad Dzirkstīte sāk Gunai stāstīt par Normundu, Guna tikai noliedz, ka viņai tāds būtu vajadzīgs. Brīdī, kad Guna ar Normundu pirmoreiz satiekas, Normunds viņu uzreiz apbrīno un apber ar skaistiem vārdiem: “Ā, kāds daiļums! Šai nomaļā, šai tumšā meža kaktā, Kā purvā ciprese, kā dūņās roze!”, turpretī Guna ir atturīga, sauc Normundu par pārgalvīgu un atraida: “Ne vārda vairs! — Ko iedrīksties — ej projām.” Par spīti tam, Normunds neatkāpjas un turpina uzsvērt, ka viņiem jābūt kopā. Arī brīdī, kad Gunai bija nolemts sadegt uz sārta, Normunds izrādīja savas jūtas un centās panākt Gunas atzīšanos, ka viņa mīlestība nebija vienpusēja: “Iz sirds es izraušu tev atzīšanos: Tev arī mīla sveša nebija!” Tomēr Guna no sava neatkāpās: “Tu runā Par to, kas bij, kas sen jau pagājis. …