Nobeigumā vēlreiz vēlos uzsvērt to, ka sieviete iesaistoties darba tirgū mazāk laika velta sev, ģimenei un mājas rūpēm, un tādēļ lielāko darbu daļu uzņemas šo sieviešu vīri. Taču neteikšu, ka tas ir slikti, jo kāpēc gan sievietei ir jābūt tai, kas paralēli darbam veic vēl citus pienākumus, kas patiesībā nemaz nav tik viegli. Šis paradokss ievieš būtiskas pārmaiņas ikdienas dzīvē, tādējādi nodrošinot vienlīdzību par abu dzimumu pienākumiem, jo ir tikai godīgi arī mājas rūpes sadalīt vienādi.
Gadiem ejot sievietes ir apzinājušās, ka darba vidē tiek kādā mērā diskriminētas, tāpēc jau vēsturiski ir centušās aizstāvēt savas tiesības un cīnījušās par vienlīdzību starp vīrieti un sievieti darba tirgū. Apsveicams ir tas, ka sievietes 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā ir uzdrošinājušās – streikojušas, paudušas neapmierinātu attieksmi, panākušas mazākas darba stundas un samazinātu slodzes apjomu, kā arī neaizmirsīsim, ieviesto vispasaules sieviešu dienu, par ko jāpateicas šīm drosmīgajām dāmām. Tas liecina par to, ka sieviešu uzskatos par nodarbinātību, karjeru un profesionālo izaugsmi ir notikusi vērtību sistēmu maiņa.
Protams, arī mūsdienās ir jūtamas sekas no agrākās sieviešu diskriminācijas, kā piemēram, vēl mūsdienās ir saglabājušās tā sauktās „vīriešu profesijas” vai „sieviešu profesijas.” Kā arī sabiedrībā pārsvarā var novērot to, ka tieši vīrieši ir tie, kas dominē vadošajos amatos – kā direktori, deputāti, prezidenti, lai gan, ik pa laikam arī sievietes šad tad parādās šajos amatos, kas pamazām apgāž stereotipu – „labs vadītājs = vīrietis.”
Pozitīvi vērtējams piemērs, ar ko saskārās arī Latvija, 21.gadsimtā ir tas, ka mazā valsts – Latvija, ievēlēja valsts prezidenti – sievieti – Vairu - Vīķi Freibergu, kura izpelnījās vispasaules cieņu un prestižu, godam nesa Latvijas vārdu un veiksmīgi integrēja to pasaulē, protams, pierādīja arī to, ka sieviete ir spējīga vadīt valsti un veiksmīgi iekļauties skarbajā politikas dzīvē.
…
