Šīs abas sievietes, neapdomādamas savas rīcības sekas, izmainīja savu un citu cilvēku likteni, vienīgo risinājuma ceļu saskatīdamas vardarbībā.
Blaumaņa novelē Raudupietes ļaunā puse netiek parādīta tik izteikti kā tas ir Brigaderes lugā „Raudupiete”. Brigadere Raudupietes rakstura sliktās puses un attieksmi pret Matīsiņu attēlo jau pašā lugas sākumā. To parāda Raudupietes saruna gan ar Matīsiņu, gan vēlāk arī ar Kalneni – „Raudupiete: Kropls izaugs, kas cits. Kalnene: Meit, meit, vai tev nu nav grēka tā runāt! Raudupiete: No kā tad man grēks? Vai tad viņš nav kroplis?”[1,14] Viņas cietsirdību ļoti labi parāda arī viņas uzvedība, kad notiek nelaime ar veco Raudupu. Autore to atklāj remarkās – „Raudupiete (paliek istabas vidū, platām, šausmu pilnām acīm, pusgavilēs, pusšausmās izgrūž vārdu): Baigts!(Tad kā pieķerta pie nozieguma, saraujas, noliec galvu, instinktīvi imitē mātes balsī.) To nelaimi! To nelaimi!”[1,23]
Raudupietes attieksme pret Matīsiņu mainās vēl vairāk, kad saņem no Kārļa atteikumu un uzskata, ka Kārlis atsaka tieši viņa dēļ. Pēc šī aizvainojuma viņa kļūst vēl atturīgāka un skarbāka pret savu dēlu un visbeidzot atļauj viņam vienam iet uz dīķi. Kad viņa pamana Matīsiņu pie dīķa, šķiet, ka viņa pat nebūtu pamanījusi, ka ir devusi dēlam atļauju – „Kas tas? Kur viņš to dēli? – Uz laipu? Pa laipu? Stiepjas pāri! Uz vītolu? Trakais!(sauc) Mat -- (tad no lielas, piepeši uzliesmojušas, ļaunas domas ķerta, atsitas atpakaļ, saspiež ar instinktīvu kustību muti, kā krišus atkrīt līdz istabas vidum, tad, kā slāpdama ievelk gari elpu un tad izgrūž šausmīgi ārprātīgu prieka izteiksmi, čukstot). Iekritīs? – Iekritīs! – Iekritīs!”[1,64] Blaumaņa novelē Raudupiete saņem likteņa sodu un iet bojā, taču Brigaderes lugā viņa pati izlemj izbeigt savu dzīvi. Viņa nespēj piedot sev un mokās sirdsapziņas pārmetumos, nožēlo, ka savu dēlu nav pietiekami mīlējusi. Šajā lugā autore Raudupietei lēmusi citādāku likteni – Kārlis viņu izglābj un paliek ar viņu kopā, Raudupietei tiek dota iespēja dzīvot tālāk, dzīvot labāk.
…