Pie šāda secinājuma nonācu, izlasot žurnālā „Čemodāns” (Nr.02/09) Evijas Kravčenko rakstu „Irāna – kur mājo gaisma”. Raksts vēsta par žurnālistes interesanto piedzīvojumu valstī, kurā, spriežot pēc sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem, sievietēm ir grūta dzīve. Taču raksta autore nonāk pie pavisam citiem atklājumiem:
„Vērojot melnā tītos stāvus, ārzemniekam var rasties iespaids, ka sievietes Irānā ir ierobežotas un apspiestas. Ieskatoties dziļāk, paveras cita aina. Visās iestādēs strādā līdzīgs skaits vīriešu un sievietes – gan bankās, gan veikalos, gan bazārā, pat par taksometru šoferiem. Un vīrieši smejas: ja dzīve tiešām kļūs pārāk smaga, visas sievietes izies ielās un režīmam nebūs kur sprukt, būs vien jāklausa. Bet pagaidām šīs atvērtās un ziņkārīgās sejas tērzē par to, cik ļoti viņām gribētos redzēt Parīzi, Barselonu un vēl, un vēl...”
Sabiedrībā tiek plaši diskutēts par dzimumu līdztiesības jautājumiem, un katram no mums par dzimumu līdztiesības jautājumiem ir izveidojusies sava nostāja – cits uzskata, ka abiem dzimumiem (gan sievietēm, gan vīriešiem) ir vienlīdzīgas tiesības, cits atkal uzskata, ka kāda dzimuma pārstāvji tiek diskriminēti, kādā veidā tiek ierobežotas viņu tiesības (vai tās būtu tiesības uz kādu noteiktu darbu, vai vienlīdzīgu darba samaksu, tiesības brīvi piedalīties kādā pasākumā, iesaistīties organizācija utt.).
…