Jūs drošvien jautāsiet: „Kapēc es izvēlējos rakstīt par divām lietām – kaunu un sirdsapziņu reizē?” Tas tapēc , ka šīs divas lietas viena bez otras nav izdalāmas , bez kauna nav sirdsapziņas kā bez sirdsapziņas nav kauna. Sirdsapziņas priekšvēstnesis ir kauns. Kauna izjūta, liek cilvēkam sevi vērtēt, pārdomāt savu rīcību , vai tā ir bijusi lietderīga? Lūk kapēc, es rakstu par šim abām morāles normām kopā nevis ateviški.
Sirdsapziņa, kas tad īsti ir sirdsapziņa ? Vai kāds var dot konkrētu atbildi , kas tad īsti ir sirdsapziņa ? Kādā balsī tā runā, ko tā jūt? Mēs varam dot tikai intuitīvas atbildes , jo sirdsapziņu pilnīgi precīzi izpētīt vēl nevienam nav izdevies. Tātad sirdsapziņa ir kā cilvēka iekšējā balss, kas liek viņam veidot ar sevi sarunu, dialogu vai pat plašu diskusiju. Tā liek cilvēkam noskaidrot vai viņš rīkojies parezi .Viens no sarunas dalībniekiem cilvēkā saka argumentu, kas it kā neliek viņam justies vainīgam par izdarīto. Savukārt otrs oponents, ir kā soģis un atspēko viņa argumentus ar savējiem. Cilvēkam sevī ir iespējas uzklausīt vairākus viedokļus , kuru rezultāta viņš nonāk pie sev pareizā. Sirdsapziņu mēdz salīdzināt ar sabiedrības pārstāvniecību cilvēkā, lai sevī ievērotu citas vajadzības , intreses, vērtības. …