"Skaistā dzīve, es sajūtu tevi!" (R.Blaumanis)

Ir svarīgi izmantot savu pieredzi, lai nepieļautu pēc kārtas vienu un to pašu kļūdu. Cik gan reizes man pašai nav sanācis uzkāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, sajust dziļas dvēseles sāpes par atkal pieļauto pāridarījumu sev, bet pēc kāda laika vēlreiz pieļaut to pašu kļūdu! Negribas ticēt tam, ka cilvēki ir tik dumji, kā Blaumanis to apgalvojis, varbūt tāda ir mūsu daba. Iespējams, mēs esam radīti sāpēm, jo tikai tā var priecāties par labo un izjust īstus laimes brīžus – „Liels labums reti nāk bez liela grūtuma.”
Manuprāt, īpaši veicies ir tiem cilvēkiem, kas spēj iejusties otra liktenī tik tālu, ka izjūt citu priekus un bēdas, un spēj just otram līdzi no sirds, kā arī sniegt īsto atbalstu. Bet diemžēl ļoti maz ir tādu cilvēku, jo kā gan vispār cilvēks var palīdzēt otram cilvēkam? Viena padomi otram bieži vien neder. Un tuvība izrādās tikai ilūzija. Līdzcietība dažkārt kaitina. Bez tam tā parasti ir viltota, jo otra sāpēm nemaz nav iespējams just līdzi. Tās var tikai novērot, pavērtēt, atzīt par netaisnām un nevajadzīgām.. Mēs varam skumt par pasaules nepilnību, bet cieši un no sirds just līdzi - tā jau ir tikai sentimentāla iedoma.
Blaumanim piemita empātija – viņš izdzīvoja citu emocijas un radīja ģeniālus darbus. …