Romiešu dzejnieks Ovīdijs reiz teicis: „Ja roze nebūtu tik skaista, tā neuzdrošinātos būt tik ērkšķaina.”1 Arī Ovīdijs apspriež skaistā un neglītā tēmu savos literatūras darbos. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka ziedi ir skaisti, tie priecē mūs, taču, iespējams, katram ziedam ir arī kāda neglītā puse, par ko mēs varbūt nezinām. Piemēram, rozes – vienas no visskaistākajām puķēm, kādas sastopamas uz šīs pasaules. Bet, vai rozes liktos vēl skaistākas, ja tām nebūtu aso ērkšķu? Šajā gadījumā runa ir par gaumi, jo puķes ir dažādas tāpat kā cilvēki. Un dažādiem cilvēkiem ir iespēja izvēlēties dažādus ziedus, kurus saukt par saviem mīļākajiem ziediem. Kādam mīļākais zieds ir cēlā un ērkšķainā roze, kādam citam visskaistākā šķiet necilā un vienkāršā margrietiņa.
Tāpat varam runāt arī par skaisto un neglīto it visās citās jomās – ēdienu izvēlē, apģērbu izvēlē, krāsu izvēlē, rīcības izvēlē, pateikto vārdu izvēlē utt. Pēdējos gados īpaši spilgti ir iezīmējusies tendence, kad cilvēki savu iekšējo personību vēlas izpaust ārēji, izvēloties atbilstošu ārējo izskatu – apģērbu, frizūru un grimu. Ikviens no mums ir redzējis uz ielas personas, kas ikdienā izvēlas tumšas krāsas apģērbu, kā arī līdzīga veida – tumšu, spilgtu grimu un matu sakārtojumu. Runa ir par to, ka konkrētajai personai tas šķiet skaisti vai vienkārši atbilstoši viņa personībai, jo dzīvojam taču valstī, kurā ir vārda un rīcības brīvība. Katrs var izpausties, kā vien vēlas. Tomēr ir cilvēki, kam šāda veida – savādāk domājošie un cita izskata cilvēki liekas neglīti un nepieņemami mūsu sabiedrībai. …
