Fiziskajā attīstībā liela nozīme ir fiziskajai audzināšanai vai kultūrai.
Fiziskajai kultūrai ir jārada pusaudzī apzinīga attieksme pret savu organismu, tai jāizveido viņā prasme sargāt savu veselību, nostiprināt to ar pareizu darba režīmu, ar pareizu organizētu atpūtu un veselīgu barību, ar vingrošanu un sportu, kā arī prasme norūdīt fiziskos spēkus un nervu sistēmu, izsargāties no saslimšanas. (V.Suhomļinskis)
Zinātnes un tehnikas attīstība, kas devusi mūsdienu sabiedrībai daudz labuma, radījusi tādus dzīves apstākļus, par kādiem agrākās paaudzes varēja tikai sapņot, vienlaikus sāk nelabvēlīgi ietekmēt pašu cilvēku – šī procesa radītāju. To asi izjūt arī pusaudži, kuru ikdienas darbība saistīta ar paaugstinātu psiholoģisko un intelektuālo slodzi. Lai apgūtu programmās noteikto zināšanu apjomu, mācībām nepieciešams veltīt arvien vairāk laika, bet mazkustīgums savukārt palielina saslimšanu ar sirds un asinsvadu slimībām. Turklāt mūsdienu pusaudžus ietekmē arī akcelerācija, ko raksturo auguma strauja palielināšanās, svara relatīva samazināšanās attiecībā pret augumu, paaugstināts jūtīgums.
Tas viss nosaka pusaudžu fiziskās audzināšanas īpašo nozīmi mūsdienās. Šīs audzināšanas sastāvdaļas galvenie uzdevumi ir novērst nepietiekamās fiziskās slodzes nelabvēlīgo ietekmi uz pusaudža organismu, palīdzēt topošajam cilvēkam izvairīties no sekām, ko rada pastiprināta psiholoģiskā un intelektuālā slodze, paaugstināt viņa vispārējās darbaspējas, veidot veselīgu, ar fizisku aktivitāti saistītu dzīvesveidu, attīstīt morālās īpašības (neatlaidība, disciplinētība, godīgums, biedriskums u. c.) Veselība, kas iegūta pusaudžu vecumā, var nodrošināt radošu, aktīvu ilggadību, pēc kā tiecas mūsu sabiedrība.[1;104]
Fiziskā audzināšana – visas audzināšanas sistēmas sastāvdaļa. Personības vispusīgas attīstības formula, kuru XIX gadsimtā atklāja un pamatoja K. Markss un F. Engelss, ir cilvēka būtisko spēku, visa viņa fizisko un garīgo spēju kopuma vispilnīgākā atsegšana. …
