Sociālā stratifikācija

Sociālā mobilitāte ataino principiālās dinamiskas un konservatīvā noturīguma attiecības civilizācijas vēsturiskajā virzībā.
Sociālā mobilitāte var īstenoties kā vienas paaudzes ietvaros, tā arī divu vai triju paaudžu salīdzinājumā.
Sociālajai mobilitātei ir būtiska nozīme sabiedrības stabilitātes nodrošināšanā. Pirmkārt, ja sociālajā realitātē ir maz iespēju realizēt augšupejošu mobilitāti, tad zemākajiem sabiedrības slāņiem veidojas noturīgas negatīvas ievirzes pret eksistējošo sociālo kārtību. Savukārt plašāku sociālās mobilitātes ceļu veidošanās rada nosacījumus lielākai tolerancei pret sabiedrisko esamību. Otrkārt, gadījumos, kad indivīdam izdodas īstenot pāriešanu augstākā slānī, parādās tieksme būt vēl konservatīvākam par šī strata ilgstošiem pārstāvjiem, tiecoties apliecināt savu jauniegūto statusu. Savukārt, indivīdam lejupslīdošās sociālās mobilitātes rezultātā nokļūstot zemākā sabiedrības slānī, nereti saglabājas priekšstats, kā šī statusa maiņa ir īslaicīga.
Mums ir sabiedrības noslāņošanas, bet mūsū sabiedrībā nav šķiru, kuru robežas neļauj pārvarēt izcelsme. Latvijā, par laimi, izcelsme neliedz no lejas uzrāpties virsotnē. Mūsu sabiedrība ir pietiekoši mobila, arī cilvēkiem no laukiem un nabadzīgām ģimenēm tomēr ir iespēja izmācīties, nokļūt labos amatos, un tam ir pietiekoši daudz dzīves pierādījumu. To apliecina arī “Swedbank” privātpersonu finanšu institūts. Tā vadītāja Adriāna Kauliņa saka – arī Latvijā netrūkst veiksmes stāstu, kad zemākā līmeņa darbinieks ir nokļuvis uzņēmuma vadībā.
…