Šim nolūkam tika ieviestas obligātās lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, dažādi lauksaimniecības nodokļi un obligātās darba klausības, tāpēc jau 1948.g. laucinieki masveidā sāka pārcelties uz pilsētām. Pēc masveida deportācijām, kad tika deportēti arī turīgie saimnieki t.s. kulaki, represiju nobaidītie zemnieki masveidā saka stāties kolhozos. Tāda veida tika panākts, ka jau 1950.g. Latvijas saimniecība bija pilnībā kolektivizēta.
Latvijas situācija mainījās līdz ar PSRS vadoņa J. Staļina nāvi 1953.g. martā. J. Staļina nāve bija lūzuma moments PSRS attīstībā, bet Latvijai „atkušņa” periods, kad cilvēki cerēja, ka viņu dzīves līmenis uzlabosies un beigsies šie totalitārisma režīma īstenošie līdzekļi. Arestu samazināšanās un deportāciju pārtraukšana liecināja par režīma vardarbīgās politikas „mīkstināšanos”. Dzimtenē sāka atgriezties izsūtītie, un brīvību atguva daudzi arestētie, atsevišķos gadījumos nepamatoti arestētie tika pat reabilitēti, proti, atzīti par nevainīgiem, kā arī atjaunotas personai atņemtās tiesības un gods. Taču bija jāpaiet vēl daudziem nebrīves gadiem, līdz Latvijai radās iespēja cīnīties par savas neatkarības atgūšanu.
…