Tik ikdienišķa lieta – spogulis. Tajā veries katru dienu, vismaz reizi pāris dienās, ja ne katru dienu, lai ieraudzītu. Tikai ko? Sevi, baidīdamies no tā, ka varbūt esi mainījies? Vai tad spēsi izmainīt to, ko redzi? Šaubos. Reizēm tajā paveries aiz ieraduma, galīgi pavirši, bet reizēm tam uztici visus savus pārdzīvojumus – gan prieku, gan bēdas, gan smaidu, gan asaras. Kurš var saskaitīt, cik dienas, stundas, minūtes un sekundes ir paslēptas spogulī? To nevar izdarīt, jo to ir pārāk daudz. Bet, ko tad, ja spogulis plīst?
Liels troksnis – plīst, jā, plīst spogulis. Grīda pilna lielām un mazām lauskām. Jāvāc tās kopā, tikai nelaime tāda, ka tu to nespēj izdarīt, jo tu redzi – tu redzi pārāk daudz. Vairs nav viens spogulis – viens atspulgs, nu ir daudz spoguļu – daudz lausku. Pēkšņi esi kļuvis bezspēcīgs. Bezpalīdzīgs sēdi lausku kaudzē un izmisis raugies vienā lauskā pēc otras, tās rāda daudz, pat ļoti daudz.
Vienā lauskā maza bērna rociņa tur lielu rabarberu. Rabarbers tiek iemērkts līdz malām pilnā cukurtraukā, cukurs birst uz galda, bet savs tiek panākts – beidzot panākts tik ilgi kārotais.…