Stacijas laukums laika gaitā

Lai veidotu dzelzceļa stacijas ir nepieciešams izveidot vismaz vienu dzelzceļa līniju. Stacijas ēkas daudzās pilsētās, pēc dzelzceļa ieviešanas, ir pilsētas centrālā vieta. Stacija ir neaizvietojams ceļa posms daudzu cilvēku ikdienā. Rīgā ik dienu centrālo staciju gan tieši, gan netieši izmanto 250 000 - 300 000 iedzīvotāju, tāpēc var droši apgalvot, ka centrālā stacija ir viena no nozīmīgākajām Rīgas pilsētas sabiedriskajām vietām. Tieši šī iemesla dēļ nevar runāt tikai par dzelzceļu vai stacijas ēku, ir jārunā par visu kopumā, tas ir, par stacijas laukumu.
Rīgas dzelzceļa stacija (oficiāli - Rīgas Pasažieru stacija) ir lielākā pasažieru stacija Rīgā, Latvijā un 2007. gadā visi Latvijas pasažieru vilcienu maršruti sākas Rīgas stacijā (pavisam 6 virzienos - Saulkrastu, Siguldas, Ērgļu, Salaspils, Jelgavas un Jūrmalas virzienos).
Dzelzceļš kā transporta veids Latvijas teritorijā sāka attīstīties 19. gs. 60. gados līdz ar sociālajām un ekonomiskajām reformām Krievijā un kļuva par galveno atbalstu Latvijas ostām un tautsaimniecības nozarēm. 19. gs. 60. gados Krievijas valdība lielu uzmanību pievērsa maģistrālo dzelzceļu celtniecībai. 1857. gadā Krievijā tika izveidota Galvenā dzelzceļu sabiedrība, kura realizēja dzelzceļu politiku un vadīja galveno «labības» maģistrāļu būvniecību, lai nodrošinātu preču eksportēšanu caur Melnās jūras ostām. Produkcijas realizācijas tirgus bija Eiropā. Tāpēc tika meklētas citas iespējas savienot Pie Volgas, Pie Dņepras un Ukrainas lauksaimniecības rajonus ar Eiropu. To varēja nodrošināt, savienojot jau minētos rajonus ar Baltijas jūras ostām - Liepāju, Rīgu, Pēterburgu un Ventspili, kas nodrošinātu ne tikai lētāku, bet arī ātrāku preču apgrozību. Līdz ar to dzelzceļa maģistrāļu celtniecības politika Krievijā ietekmēja arī Baltijas provinces.…