Autors šeit apraksta visu to, ko nes pēc sevis karš. Postaža ir liela. Visas iepriekš atmiņā palikušās lietas vairs nav tādas, kādas tās bija: ”Nav vairs nekā, tik blāķos gāzti nokvēpuši mūri, un vietu pazīt var vairs tikai tāpēc, ka neskarts palicis vēl savā vietā līkais krustceļbērzs”. Pat daba ir izmainījusies. “Nevienas dzīvības te neredz it nekur – nav jaušama pat cīruļdziesma. Šķiet, aizbēguši no šī neparastā klusuma ir visi arājputni.” Jāpiemin, ka visā Latvijā 1. pasaules karš nesa lielu iznīcību. Vairāk par pusi Latvijas pagastu bija izpostīti. Ar zemniecību praktiski nodarboties nevarēja, infrastruktūras nebija, bet lopkopība bija iznīcināta pilnībā. A. Grīns ļoti precīzi apraksta to, ko aiz sevīm atstāja šis karš. “Nekā, nekā vairs nav, bezgala tukša mani saņem tēva sēta, un smagāk, karstāk vēl ir kāpis kaklā, smacē mani atmiņvilns.”Artūram paveicās. Viņa māja nebija pilnībā sagrauta un tas deva cerību. Karš bija beidzies un tas bija milzīgs atvieglojums. Atlika tikai atgriezties normālā dzīvē un strādāt. Artūra atbalsts, viņa māsa, to apstiprina: ”Mīļo brālīt, neskumsti un nebēdājies nu - gan būs atkal labi.” …